Spānijā 2019. gadā pensionēšanās vecums ir 65 gadi un 8 mēneši. Saskaņā ar 2013. gada pensiju reformu tas pakāpeniski pieaugs līdz 2027. gadam, sasniedzot 67 gadus. Pilsoņiem, kuri pretendē uz darba vai vecuma pensiju Spānijā, jābūt reģistrētiem sociālās apdrošināšanas sistēmā (Seguridad Social) un jābūt pietiekamam darba stāžam. Ar lielu stāžu 36 gadi un 9 mēneši, pensiju var saņemt no 65 gadu vecuma. Taču arī šis rādītājs ir progresīvs, līdz 2027. gadam tas sasniegs 38,5 gadus. Iemaksu periods, ar kuru tiek aprēķināta vecuma pensijas normatīvā bāze, arī atrodas pakāpeniskas palielināšanas fāzē. Šogad aprēķinā tiek ņemtas vērā iemaksas par 22 gadu stāžu. Tajā pašā laikā vismaz 2 gadu stāžam jābūt šajā periodā, kas ir pirms pensionēšanās. Priekšlaicīga pensionēšanās 2019. gadā ir iespējama no 61 gada un 8 mēnešiem ar stāžu ne mazāk kā 33 gadi un obligātu reģistrāciju darba biržā ne mazāk kā pusgadu. Priekšlaicīgu pensiju var saņemt arī cilvēki, kuru darbs bija saistīts ar bīstamiem darba apstākļiem, jūras flotes darbinieki, kalnrūpniecības nozares, gāzes un naftas platformu, dzelzceļa sfēras, lauksaimniecības nozares darbinieki, toreadori. Minimālā pensija 2019. gadā bija 636 eiro, vidējā – 987 eiro, maksimālā – 2567 eiro. Spānija tiek uzskatīta par vienu no Eiropas Savienības valstīm ar augstāko pensiju aizvietošanas koeficientu no 50 līdz 100%. Vidēji - 80% no vidējās algas. Turklāt Spānijas pensionāriem ir vairākas priekšrocības: Bezmaksas medicīniskā aprūpe Atlaides medikamentiem līdz 90% Bezmaksas vai ar atlaidi sabiedriskā transporta izmantošana Bezmaksas vai ar atlaidi kultūras iestāžu apmeklējumi Atlaides sporta iestāžu apmeklējumiem no 25 līdz 75% Atlaides pirkumiem. Papildus darba pensijai pastāv: 1. Invaliditātes pensija – to saņem bērni invalīdi un cilvēki, kuri guvuši traumu, kas izraisījusi invaliditāti. 2. Apgādnieka zaudējuma pensija. 3. Sociālā – pensiju pabalsts, ja nav darba stāža. To var saņemt cilvēki, kuri dzīvojuši Spānijā vismaz 10 gadus, vecumā no 16 līdz 67 gadiem, kuru ienākumi ir zemāki par iztikas minimumu. 4. Privātā – kad pilsonis ik mēnesi iemaksā summu fondā un, sasniedzot pensijas vecumu, saņem piemaksu pie pamata pensijas. Kopš 1996. gada februāra starp Spāniju un Krieviju darbojas līgums par sociālo nodrošinājumu. Cilvēks pakļaujas tās valsts likumdošanai, kurā viņš strādā, un pensiju izmaksu izdevumi šajā gadījumā tiek sadalīti starp valstīm atbilstoši pensionāra iegūtajam stāžam katras valsts teritorijā. Līgums uzliek par pienākumu valstij, kurā dzīvo pensionārs, garantēt minimālo pensijas līmeni saskaņā ar nacionālajiem likumiem. Tas nozīmē, ka, ja Krievijas pensionārs, kurš dzīvo Spānijā un saņem divas vecuma pensijas (Krievijā un Spānijā), kopumā saņem mazāk par Spānijā noteikto iztikas minimumu, Spānijas kompetentā iestāde viņam izmaksā starpību. Lai saņemtu Spānijas pensiju, darba stāžam Spānijā jābūt vismaz 1 gads. Ja Krievijas pensionārs bija sociālās pensijas saņēmējs, kad dzīvoja Krievijā, tad, pārceļoties uz pastāvīgu dzīvi Spānijā, sociālās pensijas izmaksa Krievijā tiek pārtraukta.