Šodien aprit tieši 920 gadi kopš vienas no Spānijas slavenākajām nacionālajām varoņfigūrām – El Sīda Kampeadora – nāves. Kā zināms, rekonkista Pireneju pussalā ilga astoņus gadsimtus. Šī kristiešu un mauru cīņa – slavas pilnu uzvaru un sāpīgu zaudējumu laiks – Spānijai dāvāja Rodrigo Díasu de Vivaru (1040–1099), kastīliešu dižciltīgo, karavīru un politiķi, Valensijas gubernatoru un varoni spāņu tautas teikās, poēmās, romancēs un drāmās, kā arī slavenajā Kornēja traģēdijā. “Dziesma par manu Sīdu” (12. gs. beigas – 13. gs. sākums) tiek uzskatīta par spāņu viduslaiku eposa paraugu. Kalpojot Kastīlijas karaļa Sančo II galmā, Rodrigo palīdzēja Sančo sakaut viņa brāli Alfonso kaujā pie Galpahara. Pēc vienas versijas, par šo varoņdarbu viņš ieguva iesauku Kampeadors, t.i., “bruņinieks”, “dižs karotājs”. Kad pret karali sacēlās Samora, pilsētas aplenkumu vadīja Rodrigo. Aplenkuma laikā Sančo II tika nogalināts ar nejaušu bultu, un par karali kļuva viņa brālis Alfonso VI. Rodrigo, lai arī bija palīdzējis sagrābt Alfonso, ātri spēja ar viņu vienoties un kļuva par tuvāko padomnieku. Tomēr viņu attiecības bija ārkārtīgi saspringtas – karalis skauda Kampeadora tautas slavu. Pat laulības ar Alfonso māsīcu – donju Himenu – nespēja to mainīt. Nemierīgajos laikos sadrumstalotās Spānijas valdnieki turpināja savstarpējas karadarbības. Uzvaras vārdā viņi pat slēdza īslaicīgas savienības ar galvenajiem ienaidniekiem – mauriem. Apvienojoties ar Seviljas emīru al-Mutamidu, El Sīds sakāvās ar Granadas valdnieka Abdullas karaspēku un uzvarēja. Taču Abdullas rindās atradās arī grāfs Garsija Ordoņess, kurš bija Alfonso VI aizbildnis. Rodrigo viņu sagūstīja. Turklāt El Sīds izlaupīja arī Toledo zemes, kas bija Kastīlijas karaļa aizsardzībā. Pēc šiem notikumiem viņš nokļuva nežēlastībā, tika izsūtīts no Kastīlijas un devās dienestā pie mauru – Saragosas emīriem. Viņš karoja ar Barselonu, un, kad Spānijā iebruka almohāvidu karaspēks no Marokas un iekaroja visu Andalūziju, Sīds atgriezās Alfonso dienestā, sakāva emīru al-Kadiru un piespieda maksāt milzīgu nodevu. 1094. gadā viņš iekaroja Valensiju un kļuva par tās valdnieku. Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka tieši šajā laikā viņš ieguva iesauku El Sīd (no arābu val. – “kungs”). Leģenda vēsta, ka pirms pēdējās kaujas ar mauriem Sīdu ievainoja indēta bulta. Jūtot nāves tuvošanos, Rodrigo pavēlēja sievai viņu ietērpt bruņās un uzsēdināt uz zirga, lai ienaidnieks neko neieraudzītu. Nobijušies no slavenā karotāja izskata, mauri bēga. 1919. gadā El Sīda un viņa sievas mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Burgosas katedrālē. Turpat atrodas arī Tizona – iespējams, El Sīda zobens, kas iekarots no emīra Bukāra. Zināms arī viņa otrais zobens Kolada, kas vēlāk tika pārveidots par rapieri, nomainot spalu.
